Ieva - debesu kundziņa meita

Par Mūža balvas kinomākslā laureāti, kostīmu mākslinieci Ievu Kundziņu raksta režisors Jānis Streičs

Jānis Streičs

Paliepis, Lietuvā, 27.01.2022.

Būtībā leģenda. Dzīva un darbīga. Veiksmes bērns. Viņas tēvs Pēteris Kundziņš pirms kara bija izcils teātra dekorators un gleznotājs, kuru tauta mīļi godināja kā ,,Mākoņkundziņu”, jo viņš gleznoja debesis kā neviens cits. Šodien tētim labāk piestāv vārds Debesis, kur viņš mīt - kopš laika, kad Ieva vēl mācījās ,,lietišķajos”. Tēva paraugs ar molbertu un nemitīgi topošām gleznām uz tā, ar eļļas krāsu, terpentīna un sveķu lakas smaržu bija nākotnes ceļa rādītāji, kas virzīja meiteni uz Mākslas akadēmiju. Bet, ak vai! Trešajā kursā viņa saprata, ka ir kļūdījusies. Zīmēt patika, taču ne gleznot. Ar kursa biedru palīdzību aizstāvēja diplomdarbu, pabeidza studijas un nezināja, ko darīt tālāk. Kā dziesmā ,,Raudāja māte, raudāja meita…”

Un tad gluži kā antīkajā traģēdijā, kad varone nonāk bezizejā, no debesīm nolaidās Deus ex maсhina, kas visu nokārtoja. Šis debesu sūtnis bija kino mākslinieks Uldis Pauzers, kurš kādās viesībās ieraudzīja Ievas darināto zaļa samta kleitu. Viņa to bija šuvusi savai draudzenei. Pieredzējušais lietpratējs novērtēja jaunās mākslinieces talantu un piedāvāja darbu Rīgas kinostudijā, iesaistot jaunas filmas ,,Noktirne” veidošanā. Tā bija pārgalvīga avantūra kā Ievai, tā pašam ieteicējam. Rekomendācijai noticēja režisors Rostislavs Gorjajevs un nekļūdījās. Latvijas kino un teātra māksla ieguva izcilu tērpu meistari, kuras kontā šodien jau ir 33 filmas un vairāk nekā simts teātra izrādes.

Bet pirmā filma bija visīstākās ugunskristības un kino augstskola.

Sakot ,,jā” nezināmajai mūzai, meitene pat nenojauta, ka filma ir ražošana ar plāniem un limitiem, kas stingri jāievēro. Mulsināja jau pati tikko uzceltā kinostudijas milzu ēka ar gariem gaiteņiem, kas krustojās un maldināja. Atklājās, ka no kostīmu mākslinieces gaida ne tikai zīmējumus, bet daudz ko vairāk. No gadu tālēm es raugos uz jauno Ieviņu ar apbrīnu, jo pats iegāju kino laukā bez pieredzes un tikai kā režisora asistents, bet viņa sāka daudz atbildīgākā postenī.

Kostīmu māksliniecei tika doti palīgi - asistente, ģērbējas. Viņas vēlmes pildīja sagatavošanas daļa, šūšanas cehs un - pēc vajadzības - arī administrācija. ,,Noktirnē” no mākslinieces tika prasīta ne jaunrade, bet ticama laikmeta reproducēšana, jo filmas darbība risinās Spānijā pilsoņu kara laikā trīsdesmito gadu otrajā pusē. Kopīgiem spēkiem vajadzēja uzburt valsti, uz kuru padomju cilvēki netika laisti, jo tur valdīja Franko režīms. Ieva pat nemanīja, ka no mākslinieces pārtop kara vēsturniecē. Formas tērpi Franko nacionālistiem, retro apģērbi dažādu valstu civilajiem, kas pievienojušies republikāņiem, spāņu zemniekiem, lielām ļaužu masām tālu no Latvijas, jo filmas radītāji bija sadomājušu Tjanšana kalnus iemānīt uz ekrāna kā Pirinejus, bet Spānijas lauku ainas - Armēnijā. To visu varēja atrast daudz ērtākās vietās tuvāk. Bet tā bija jaunība, kad dūša kalnus gāzt - un ne tikai Ievai. Arī pašiem inscenētājiem.

Režisoram Gorjajevam gadījās krietna komanda. Filmas radīšana ir savstarpējo attiecību mudžeklis, kas jāapgūst, lai nenomaldītos. Pauzers ar nedziestošu smaidu un mīļu humoru juta atbildību par savu protežē. Viņiem bija jāstrādā roku rokā, jo varoņu kostīmi un darbības vide uz ekrāna ir kopā. Ātri vien kolēģi novērtēja iesācēju un daudzi no tiem kļuva viņas turpmākā mākslas ceļa mudinātāji un līdzgaitnieki. Operators Gvido Skulte un Varis Brasla, kurš kā režisora asistents ar šo filmu sāka kino karjeru. Ārkārtīgi smagā darbā pat tad, ja abiem tā būtu jau devītā vai divdesmit pirmā.

Arī tālākajos gados un jau citās filmās, tiklīdz kostīmu skices ir apstiprinātas, jaunrade jāaizmirst. Sākās darba saimnieciskā puse. Ir jādomā par tērpu vai izejmateriālu iegādi, ko īsts mākslinieks neuztic nevienam citam. It īpaši padomju deficīta apstākļos. Jāmeklē sakari ar bāzēm un noliktavām. Ir jābūt ekspertam, iepērkot seno laiku apģērbus no iedzīvotājiem, kam pašiem nav jēgas par gadiem, kuros viņu senči nēsāja šīs drēbes. Piedāvātājs dievojās, ka tas ir ulmaņlaika mētelis, bet Ieva - līdzīgi ūdenszīmēm naudas banknotē - ierauga laikmeta atspulgu auduma struktūrā, piegriezumā, vīļu un pogcaurumu apdarē. Un ir nepiekāpīga kā dzelzs lēdija. Režisoriem nav ne jausmas par grūtībām un cīņām, ko veica kostīmu māksliniece, līdz aktieris tiek saģērbts filmēšanai. It sevišķi ar aktrisēm, kuras domā par savu izskatu, nevis lomu. Tas ir dabīgi, jo kostīmi top, vēl pirms režisors sāk darbu ar filmas varoņiem. Vīrieši nemīl kostīmu piemērīšanu, un dabūt viņu pie šūvējas bija mokas. Piemēram, Eduards Pāvuls vilka mugurā uzvalku, kas nebija pielaikots. Paldies Dievam, derēja. Un vēl ķibeles ar augumiem. Vienam der jebkas, bet ar citu ir mokas un pamatīgi jālauza galva, kā defektu pārvērst efektā.

Un tomēr radošais process nebeidzas ar skicēm un gataviem tērpiem. Ieva ir klāt ikviena kadra filmēšanā. Kaut visu nosaka režisors, viņa kā zīmēšanas skolotāja seko bildei no malas. Un kā gleznotāja ar savu otu uzliek krāsu akcentu. Kaut vai ieliekot Regīnai Razumai rokā ziedu pušķi. Operators Gvido rāda uz augšu pacelto īkšķi, un Režisors Rolands saka: ,,Paldies, Ieva”.

Visradošākā sadarbība ir bijusi ar Rolandu Kalniņu, kura darba stils ir skaidrība un konkrētība, it īpaši atklājot savu ieceri. Ievai tas nepieciešams kā peldētājam ūdens. Lai cik jocīgi tas izklausītos, māksliniece to sajūt kā savu radošo brīvību. Tā rodas, kad var iedzīvoties režisora iecerē kā savā darbnīcā un tikai tad droši ķerties pie zīmuļa. “Elpojiet dziļāk”, “Ceplis”, “Akmeņainais ceļš” skaidrojumus neprasa. No darba teātros vismīļāk atmiņā palicis režisors Alfrēds Jaunušans. Mūsu teātra leģenda. Saskanīgi daudz kopā darīts ar Edmundu Freibergu un Vari Braslu gan filmās, gan teātrī. Diemžēl ne katrs režisors zina, ko grib, tāds grābstās pa tukšu iedomu kambariem, kuriem nav pamata un jumta. Ar tiem bija lielākas mokas nekā ar aso un nesavaldīgo Gunāru Piesi, kuru Ieva cienīja, pacieta un piedeva viņa untumus, kad filmēja ,,Sprīdīti” un ,,Maiju un Paiju.”

Klāt darbam kinostudijā un teātros Ieva Kundziņa tika aicināta darināt kostīmus varietē programmām, kur viņa varēja izvērsties sava talanta spožumā. Padomju laikā tas bija klusi pieļautais prieks pagrīdes bagātniekiem un ārzemju tūristiem, kurus pārsteidza Rīgas mūziķu un dejotāju augstais profesionālisms un arī kostīmu krāšņums. Diemžēl tautai tas nebija pa kabatai, bet vīzdegunīgajai kritikai un snobiem tā neskaitījās māksla. Tāpēc mākslas vēsturē šī Ievas talanta šķautne nav novērtēta. Tā paša snobisma dēļ mums nav arī operetes teātra. Toties viņas darbs filmās un teātra iestudējumos ir cildināts un godalgots kā reti kuram. Kaut šajos mākslas veidos vajadzēja pakļauties režisoru iecerei un šie diktatori savos raksturos bija ne mazāk krāsaini kā varietē kostīmi, vienus varēja cienīt, bet dažu labu - tikai paciest.

Bet paldies eņģeļiem, kas viņas šūpulī blakus talantam ieguldīja smalkjūtību un prasmi sadzīvot. To veidoja apstākļi, kādos auga mazā Ieviņa. Sarkanajai armijai tuvojoties, populārais gleznotājs Pēteris Kundziņš ar jauno sievu un četrgadīgo meitiņu bija devušies bēgļu gaitās, par kurām Ieva tikpat kā neko neatceras, jo, atgriežoties Latvijā, vecākiem to vajadzēja izsvītrot no atmiņas. Lai izdzīvotu boļševiku režīmā. Pirmskara mājoklis bija zaudēts. Ģimene dabūja vienu istabu komunālajā dzīvoklī, kas pie reizes bija arī mākslinieka darbnīca. Taču saspiestībā un šaurībā valdīja apbrīnojama saticība. Neskatoties uz vecāku lielo gadu starpību, uz to, ka tēvs mīlēja vientulību, bet māte - sabiedrību, viņas devīze bija ,,Viesis mājās - Dievs mājās.” Viņa mīlēja ciemiņus. Sienu šaurība kusa kā ledus, atverot zaļojošu dārzu, kurā svaigums un brīva elpa. Aiz sienām mita kaimiņi ar dažādiem raksturiem un untumiem, bet mamma prata sadzīvot arī ar tiem, kaut ērtības bija kopējās, bet vēlme tās izmantot - katram sava. Atskatoties uz bērnību, Ieva redz sev apkārt tikai sirsnību un labestību.

Un, kad gadu gaitā viņa kļuva visa dzīvokļa saimniece, mātes svētība turpinājās. Mākslinieki, kaut individuālisti, mīl pulcēties zināmās kopās, lai atbrīvotos, lai izjustu, ka savos centienos nav vientuļi, lai justos brīvi, ka ikdienā jādzīvo zem uzraudzības. Rīgā pastāvēja tāds Brīvības alku arhipelāgs ar vientuļām saliņām, uz kurām pulcējās savējie. Ļaudis no malas šīs saiešanas dēvē par bohēmu. Mātes un sievas to lād kā dzeršanu. To uzķer mietpilsoņi un jūtas garā pārāki par dažu labu dižu talantu. Plaši pazīstams bija ,,Skapis” - tā nosauca bāru bez logiem restorānā ,,Rīga”, kur vienmēr varēja sastapt savējos. Jau apcerēta ir gleznotāja Leo Kokles namiņa bohēma Pārdaugavā, Poligrāfiķu klubā bija manu draugu patvertne, un tā bez gala. Ja māksliniekam bija plaša darbnīca un vēl plašāka sirds, tad viņš kļuva šī ,,brīvības saliņa”. Un tāda bija arī Ieva ar savu dzīvokli. Kaut pati ne dzēra, ne plītēja. Bet - Viesis mājās bija Dievs mājās! Tādu godu pat nevajadzēja izpelnīties, varēji droši iet un zvanīt pie durvīm. Ja nebija, kur nosvinēt dzimšanas dienu un restorānos to neļāva kabata, tad pulcējās pie Ievas. Atmiņā spilgti kavējas Andreja Žagara jubileja, kad nākotnē slavenais Nacionālās operas direktors vēl dzīvoja trūkumā. Daudz viesu bija. Beigās palikusi netīru trauku kaudze, ko gaviļnieks nebija ļāvis mazgāt citiem. Aizdzina saimnieci ar meitu gulēt. Un pats visu sakopa.

Ievu mīlēja visos Latvija teātros un, protams, Rīgas kinostudijā, kas kļuva viņas māja, un katrai filmēšanas grupai Ievas dzīvoklis kļuva savējais, kur tika atzīmētas ne tikai pirmizrādes vien. Bet laiki mainījās, un dzīvoklim uzradās īstais saimnieks. Jaunā mājokļa pieticība vairs nepieļāva šo viesmīlību. To kompensēja darbnīca, pie kuras viņa tika pašā Vecrīgas centrā ar skatu uz Doma laukumu no loga senā nama bēniņos. Diemžēl nebija ūdens. Tad Ieva izdalīja viesiem traukus, lai sanes to kafijai un citām vajadzībām no krāna Doma laukuma tualetē. Pat ārzemju viesiem tā bija romantika.

Klāt eņģeļa dabai, klāt izcilajam zīmētājas talantam, klāt mākslas vēsturnieces erudīcijai šai maigajai sievietei vecāki ir atstājuši mantojumā fenomenālas darba spējas. Darba apmaksa padomju sistēmā bija netaisna. Vienalga, mūsdienas vai senie laiki, kolhoznieku brigāde vai ķēniņa galms, vai māksliniekam jāzīmē skiču simti vai varēja iztikt bez tām, tas nenoteica algas lielumu. Likme visos gadījumos bija viena un tā pati. Armijas šineļu lērums vai mūsdienu drēbes, kas aktierim mugurā. Māksliniekam palīgu skaits nemainījās un tāpēc bieži vajadzēja iet palīgā ģērbējām, lai pati nestu, gludinātu, pielabotu un šūtu.

Bet kā mainījās dzīve un pasaule! “Noktirnē” filmējās poļu aktrise Pola Raksa. Kas tā par sensāciju bija! Pirmā ārzemju aktrise Rīgas kinostudijā! Kaut Polija bija soclāģera priekšnams. Tagad Ievas meita ģērbj pasaules zvaigznes. Viņas meita ir gājusi mātes pēdās un strādā Kanādā, turpat arī mazmeita spēlē čellu un dzied. Karmena Ievas darinātajā tērpā dzied pasaules lielākajos teātros. Un neviens vairs nebrīnās. Kaut gan producents Dainis Kalns brīnās gan. Viņš brīnās par Ievas fenomenālajām darba spējām. Operai ,,Toska” bija vajadzīgi 150 kostīmi, un Ieva tos radīja īsā laikā, liekot brīnīties Dainim, ārzemju solistiem. Brīnos arī es. Brīnās žurnālisti un jautā māksliniecei kā viņa to spēj.

,,Es mīlu savu darbu”, Ieva atbild.

Ak, laimīgā!

Foto: Guntis Grunte, Rīgas Kino muzeja krājums

01.02.2022.

Saistītie raksti

Balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā Varim Braslam

Balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā Varim Braslam

03.10.2019.

Balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā šogad tiks pasniegta režisoram Varim Braslam, vienam no atpazīstamākajiem vārdiem Latvijas kinemotogrāfā.

Lielais Kristaps atklāj programmu

Lielais Kristaps atklāj programmu

25.01.2022.

Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” norisināsies no 24. līdz 27. februārim, to atklās ar Armanda Zvirbuļa režisētās daudzsēriju filmas “Krimināllieta iesācējam” pirmajām divām sērijām un turpinās ar vairākām pirmizrādēm un balvai nominēto filmu seansiem.

“Lielais Kristaps”: šodien sākas skatītāju balsojums

“Lielais Kristaps”: šodien sākas skatītāju balsojums

07.02.2022.

Šodien, 7. februārī, sabiedrisko mediju portālā LSM sākas balsojums par “Lielā Kristapa” filmām. Visvairāk balsu saņēmušais kinodarbs saņems skatītāju balvu, un tā ir viena no īpašajām balvām, ko pasniegs “Lielā Kristapa” noslēguma ceremonijā 27. februārī.

Aicina pieteikt filmas Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps

Aicina pieteikt filmas Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps

25.06.2017.

Latvijas Kinematogrāfistu savienība aicina filmu producentus un autorus pieteikt filmas Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps.


Organizē

Kinosavienība NKC KM

Atbalsta


Sadarbojas

SP Arhīvs Kino Muzejs

Informē

LTV LSM Kino Raksti