Ir velnišķīgi grūti literāri vai literārā veidā izteikties par tev svarīgu cilvēku, turklāt rakstnieku un vēl arī dramaturgu. Paņems vēl ,,uz zoba” par pelēcīgi uzrakstīto, tomēr mēģināšu runāt, jo atzinība par Mūža ieguldījumu nav joka lieta.
Mūs saveda kopā vienā komandā Rīgas kinostudijas topošā filma ,,Noktirne”( 1966). Režisora Rostislava Gorajeva atvēziens bija varens: filmēšana Armēnijā, Tjanšana kalnos, galvenajā lomā - ārzemju aktrise... Aktieru blāķis, ieskaitot Gunāru Cilinski un Polu Raksu. Filmēšanas grupā liela daļa bija iesācēji savās jomās, bet strādāt griboši, spēka un talanta pārpilni cilvēki. ,,Kas reiz bučojis latviešu meiču ” grupā itin bieži skanēja divu nedziedošo - Alvja Lapiņa un operatora Gvido Skultes (komponista dēls) - izpildījumā... Ļoti skaļi - īpaši kalnos -, dažkārt greizi, bet - galvenais - no sirds. Daudzi iesācēji filmas grupā savu nezināšanu vai neprasmi kompensēja ar milzīgu entuziasmu. Ļoti daudziem tā vispār bija pirmā filma: operatoram Gvido Skultem, māksliniekiem Uildim Pauzeram un Ievai Kundziņai un daudziem nenosauktajiem, arī režisora palīgam (klapītei) Alvim Lapiņam un režisora asistentam par aktieriem Varim Braslam.
Tur, kalnos Tjanšanā, radās šī pleca sajūta, kas noteica attiecības, ja gribat - drauga plecu turpmākajā dzīvē. Skarbie darba un sadzīves apstākļi ,izmeta neuzticamos.
Pēc ,,Noktirnes” mūsu ceļi uz laiku pašķīrās, jo Lapiņš devās smelties gudrības uz Maskavas kino institūtu - tas netraucēja viņam būt vedējtēvam manās kāzās. Paldies! No jauna uzņemšanas laukumā mēs satikāmies filmā ,,Pieskāriens” ( 1973), kur Alvis Lapiņš jau bija scenārija autors, bet Brasla - otrais režisors.
Mūsu sadarbības režisors-scenārists sākums bija piedāvājums veidot bērnu filmu, un Lapiņa izvēle bija ekranizēt Astridas Lindgrēnas ,,Lennebergas Emīlu” (1985). Skatītāji filmai uzgavilēja un pildīja kinoteātru zāles. Veiksmes pamatā bija autora izcilā humora izjūta, precīzs dialogs un labestība. Arī nākamie ekranizējumi - ,,Aija” un ,,Mērnieku laiki” - lielā mērā bija Lapiņa priekšlikumi. Īpašu vietu mūsu kopdarbībā ieņem dokumentālā filma ,,Kā tev klājas, Eidi?”, G. Skultes ideja nofilmēt tobrīd no teātra aizgājušo lielisko aktieri Eduardu Pāvulu. Interesants piedāvājums mums bija veidot mācību seriālu Latviešu valodas apguves valsts programmai sveštautiešiem. Pasūtītājs mums deva konkrētus uzdevumus, kurus Alvis Lapiņš pārvērta tēlos. Tieši mācību seriālā ,,Palīgā” (1997-1999) visvairāk atklājas Lapiņa lieliskā latviešu valodas izjūta un asprātīgie dialogi.
Lapiņa stiprā puse ir spēja ieskatīties bērnu pasaulē no viņus interesējoša skatpunkta. Tā veiksmīgi top scenāriji ,,Ūdensbumba resnajam runcim” un ,,Vectēvs, kas briesmīgāks par datoru”, kā arī ekranizācija ,,Ziemassvētku jampadracis”. Tieši ar ,,Ziemassvētku jampadraci” mums bija tas gods uz Latviju atvest vienu no pirmajām Atmodas laika ārzemju kinobalvām (1993) - Frankfurtes kinofestivāla galveno balvu ,,Lūkass”!
Jaunais pēcatmodas laiks, kad nogrima Rīgas kinostudija, ieviesa kardinālas izmaiņas daudzu cilvēku dzīvēs, arī mūsējās... Varbūt mūsu gadījumā pietrūka enerģiskāku, apsviedīgāku producentu, kas palīdzētu ,,bīdīt” idejas... Atskatoties uz to laiku, neizdarīta, nepiepildīta darba sajūta ir mūsu abu vairāku gadu auklētā ideja filmai ,,Sōla”( Gunars Janovskis), ko lēmēji atzina par nevajadzīgu...
Gribu teikt, ka ne bez grūtībām, ilgām un garām pārdomām, gariem virtuves dialogiem, man
izdevās ,,aizvest” Lapiņu uz teātri. 2008. gadā Alvis Lapiņš debitē Valmieras teātrī ar oriģināllugu ,,Atvari”, kas guva skatītāju, gan profesionāļu atzinību. Gadu gaitā Valmieras teātrī ir iestudētas piecas izrādes, kuru literārais pamats ir kāds Alvja Lapiņa darbs. Iestudējot savu pēdējo izrādi Valmieras teātrī, vēlējos no cita skatu punkta paskatīties uz E. Dārziņu, un mēs kopā radījām izrādi ,,Es neesmu klaviernieks” (2022). Te gan jāpiezīmē, ka Lapiņš garas stundas pavadīja bibliotēkās un arhīvos, lai iepazītos mūziķu, mākslinieku un sabiedrības attiecībām.
Šodien es varu teikt: esmu pateicīgs Liktenim un veiksmei par mūsu sadarbību!
Varis Brasla
2023. gada februārī
Foto: Alvis Lapiņš, foto no Rīgas Kino muzeja krājuma.
Titulbilde: “Ziemassvētku jampadracis” (1993) godalgotie autori Varis Brasla un Alvis Lapiņš
atgriežas no Frankfurtes festivāla ar balvu “Lucas”, foto no Vara Braslas privātā arhīva.
Facebook
@lielaiskristaps
